Savu bērnu drošība ir Nr.1 prioritāte ikvienam savu bērnu mīlošam vecākam. Tajā skaitā arī man. Būdams 3 bērnu tēvs esmu sapratis svarīgu lietu attiecībā uz saviem bērniem – vēlos, lai viņi izaugtu pēc iespējas psihiski un emocionāli veselāki. Ņemot šo apstākli vērā un ikdienā vērojot dažādu vecāku un bērnu savstarpējās attiecības, man ir likuši izdarīt kādu svarīgu secinājumu:
Vecāku un bērna psiho-emocionālās attiecības ir viens no būtiskākajiem aspektiem bērna psihes attīstībā, jo vecāka-bērna piesaiste ir tas, kas veicina vai arī bremzē šo attīstību.
Šī raksta mērķis ir izskaidrot, ko nozīmē, un kas veido vecāka-bērna piesaisti. Tikai izprotot sevi un savu ģimeni, mēs speram soli tuvāk laimīgākai dzīvei – gan mums pašiem, gan arī mūsu tuvākajiem.
Vecāka-bērna piesaiste
Vecāka-bērna piesaistes teoriju radījis Džons Bolbijs (John Bowlby) pagājušā gadsimta vidusdaļā. Pētot bērna attiecības ar vecākiem, viņš nonāca pie slēdziena, ka tobrīd esošās teorijas kļūdaini izskaidro saikni starp vecākiem un bērniem. Par galveno faktoru attiecību veidošanā tika uzskatīts orālais apmierinājums un bērna barošana (pamatvajadzības apmierināšana). Viņš izvirzīja konceptuāli jaunu teoriju, kuras pamatā ir vecāku uzvedība. Vecāku uzvedība – veids kā viņi mijiedarbojas ar bērnu. Visbūtiskākais piesaistes teorijas princips ir bērna vajadzība izveidot uz uzticību balstītas attiecības ar vismaz vienu no vecākiem (primārais aprūpētājs). Vienkāršā valodā to sauc arī par “drošo ostu” – apziņa bērnā, ka dažādu dzīves situāciju gadījumā vienmēr var paļauties uz vecāka palīdzību un atbalstu. Lai piesaiste izveidotos maksimāli pozitīva, ir svarīga kvalitatīva mijiedarbība starp vecākiem un bērnu, sākot ar pirmajām dzīves sekundēm. Pirmajos dzīves mēnešos vissvarīgākā mijiedarbība norisinās tieši zīdīšanas laikā. Tajos brīžos mātes un bērna saite ir visciešākā, un, kā secināts pētījumos, tieši tad mātes īpaši pastiprināti un intīmi, gan mutiski, gan ar pieskārieniem, komunicē ar bērnu.
Kopumā piesaistes teorija ietver sevī mijiedarbību starp vecākiem un bērnu, un savstarpējā uzticēšanās izveidi. Šie faktori lielā mērā nosaka kādā virzienā attīstīsies bērna psihe un uzvedība. Veiksmīgas/drošās piesaistes gadījumā bērnam tiek novērotas sekojošas pazīmes:
- ir izveidojusies “drošās ostas” sajūta pret vismaz vienu no vecākiem;
- Emocionāli stabils;
- Mazāks nemiera līmenis;
- Vieglāk veidot attiecības dzīves gaitā.
Nedrošās piesaistes dalās 2 kategorijā:
- Pretrunīguma – bērnam ir izteikts nemiers, kad vecāks dodas prom, un ir dusmīgs/neļauj nomierināt sevi, kad vecāks atgriežas;
- Noslēgtuma – bērns neizrāda interesi ne par vecāku, ne par svešiniekiem, ne arī par apkārt esošo vidi.
Bērna drošais patvērums
Lai vismaz aptuveni noteiktu kāda piesaiste ir jums un jūsu bērnam, iesaku pavērot jūsu bērna uzvedību dažādās dzīves situācijās. Cik viņš ir drošs svešinieka klātbūtnē, kā viņš uzvedas ja atstājat viņu vienu istabā uz īsu brīdi un kā viņš izturas pret jums kad atgriežaties atpakaļ. Šie 3 pieminētie aspekti tika izmantoti Marijas Ainsvortes (Mary Ainsworth) vecāka-bērna piesaistes pētījumos. Lielākai skaidrībai aprakstīšu pētījuma gaitu:
- Māte ar bērnu ienāk istabā, kurā ir vieni paši un kurā ir pieejamas dažādas rotaļlietas. Bērnam tiek dots laiks lai aprastu ar apkārtējo situāciju un sāktu spēlēties.
- Istabā ienāk svešinieks un apsēžas uz krēsla. Pēc kāda brītiņa cenšas nedaudz komunicēt ar bērnu.
- Māte dodas prom. Svešinieks cenšas nomierināt bērnu un spēlēties ar viņu.
- Māte atgriežas pēc neilga brītiņa.
Katrā etapā tiek vērots kādas emociju izpausmes ir novērojamas bērnam, kā viņš izturas un uztver svešinieku, kā arī kāda ir reakcija uz mātes došanos prom un atgriešanos. Zemāk redzamajā tabulā var salīdzināt kādas uzvedības īpatnības ir raksturīgas, katrai piesaistei.
Svarīgs moments šīs teorijas darbībā ir fakts, ka par drošo patvērumu ne vienmēr kļūst māte, tas var būt arī tēvs. Efekts ko “drošās ostas” sajūta dod bērnam nemainās no tā kurš ir piesaistes objekts: māte vai tēvs.
Neatkarīgi no tā, kurš ir primārais aprūpētājs, otram vecākam arī ir ļoti svarīga loma drošības sajūtas izveidošanā, jo viņš/viņa kalpo kā atbalstošais un aizvietojošais elements.
Novērojumi liecina, ka tēva loma ir vēl jo svarīgāka brīžos, kad mātei tiek fiksēta depresija. Depresija mazina mātes spēju bērnam sniegt visu drošās piesaistes izveidei nepaciešamo mīlestību un aprūpi. Šādos brīžos ir svarīgi, lai tēvs pārņemtu primārā aprūpētāja lomu attiecībā uz bērnu. Vairākos pētījumos tika secināts, ka pietiek ar viena vecāka izveidoto piesaisti. Tas nozīmē – pat ja viens no vecākiem “auksts” un nereaģējošs pret bērnu, tas netraucē pozitīvas piesaistes izveidei ar otru vecāku. Tomēr ideālā gadījumā vēlama abu vecāku pilnvērtīga mijiedarbība ar bērnu.
Ir ļoti svarīgi, lai bērnam būtu drošības un saņemtās mīlestības sajūta, bet tajā pašā laikā tam ir jāļauj būt patstāvīgam – jāļauj izpētīt pasauli un pieļaut kļūdas. Mums jārada sajūta, ka bērns netiek sodīts par kļūdām. Jāveido vide kurā bērns jūt atbalstu un iedrošinājumu dažādās dzīves situācijās. Kvalitatīva un pozitīva vecāka-bērna piesaiste nozīmē arī to, ka bērnam jāmācās būt neatkarīgam. Galvenais mērķis ir, lai bērnam vienmēr būtu sajūta, ka viņam ir drošā vieta, kur atgriezties. Patstāvīgumu pakāpeniski jāveicina no vecāku puses sākot jau ar pirmajiem dzīves gadiem. Intensitāti būtu jāizvērtē vecākiem pašiem, balstoties uz to, cik bērns ir aktīvs un drošs pēc sava iedzimtā rakstura.
Pārskatot iepriekš aprakstīto varam nonākt pie vairākiem secinājumiem:
- Drošās piesaistes pozitīva izveide labvēlīgi ietekmē vecāku un bērnu attiecības. Un otrādāk – jo labāka būs abu pušu mijiedarbība, jo spēcīgāka būs drošā piesaiste. Tas viss noteiks cik psihiski un emocionāli vesels būs bērns visas dzīves garumā.
- Vecāku un bērnu attiecības nosaka spēju socializēties. Piesaistes izveides procesā ir svarīgs gan kopējais pavadītais laiks, gan arī attiecību kvalitāte. Šie abi faktori ir savā starpā savienoti un dod lielu ietekmi uz savstarpējām attiecībām.
Mums ir jāsaprot, ka neizbēgams ir fakts, ka mēs kļūdīsimies audzinot mūsu bērnus (visi cilvēki kļūdās vairāk vai mazāk), bet vēl vairāk mēs kļūdīsimies, ja nedarīsim neko. Mūsu mērķim varētu būt sekojošs: Radīt maksimālu drošības un paļaušanās sajūtu attiecībā uz mums kā vecākiem, jebkādā dzīves situācijā, tajā pašā laikā atceroties par bērna iedrošināšanu uz patstāvīgumu.
P.S. Kādā no turpmākajiem rakstiem plānoju aprakstīt ko darīt situācijās, ja nedrošā piesaiste jau ir izveidojusies.
2 thoughts on “Vecāks – bērna “droša osta””