animācijas filma

Skudriņa tipa ticēja, neticēja – pieauguša cilvēka acīm

  • 5
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    5
    Shares

 

Nesen atcerējos par bērnībā iemīļoto multfilmu “Skudriņa Tipa” (https://www.youtube.com/watch?v=7d2wfiKkDyo) , tādēļ izdomāju to vēlreiz noskatīties. Kad mazs būdams to skatījos, man ļoti patika tēli, filmas mūzika un stāsts kopumā. Tajā laikā gan to līdz galam nesapratu. Sapratu tikai to, ka ne vabole, ne zaķis, ne lielā skudra nezināja, kas ir dzeltenā poga pie debesīm.

Noskatoties “Skudriņa tipa” ar pieauguša cilvēka skatījumu, sapratu, ka, lai gan tā ir animācijas filma bērniem, tomēr tā ir paredzēta pieaugušajiem. Tas nenozīmē, ka bērniem to nedrīkst rādīt un jāskatās tikai pieaugušajiem – nebūt nē.

Vēstījums, kurš tiek nodota caur šo stāstu ir jāuzņem jau no mazotnes, bet jāpielieto pieaugušo dzīvē.

Īsumā par multfilmas sižetu. Maza skudriņa nokļūst ārpus sava pūžņa un nesaprot, kas ir lielā, dzeltenā poga pie debesīm. Viņa prasa dažādiem meža iemītniekiem, kas tas ir un katrs no tiem sniedz atšķirīgu izpratni par dzelteno apli.

Galvenais ziņojums (vismaz manuprāt) ir par informāciju, kuru mēs radam un saņemam. Visi 3 Tipas “palīgi” sniedz savu redzējumu/stāstu par sauli. Viņi pat neaptver, ka tā ir saule. Priekš ikviena no viņiem lielā, dzeltenā lieta asociējas ar kaut ko sev tuvu un saprotamu. Katrs no paskaidrojumiem ir veidots atkarībā no viņa šaurā pasaules skatījuma. Tāda pati situācija ir reālajā dzīvē. Visas mūsu domas un lietu izpratne ir izveidojušās no mūsu pieredzes un tāda paša šaurā pasaules skatījuma.

Uzskatu, ka ir pilnīgi normāli, ka katram ir savs redzējums uz lietām un parādībām mūsu dzīvē. Problēmas sākas tajā brīdī, kad šo redzējumu mēs uzstādām kā galveno PATIESĪBU un noraidām kļūdas iespējamību.

Vienmēr ir jāatstāj vieta šaubām un iespējai mainīt savu viedokli atkarībā no pieredzes, kuru gūstam.

Ļoti svarīgu un viedu skatījumu sniedz skudriņas Tipas stāsts – viņa dažādām versijām gan ticēja, gan neticēja. Tas nozīmē, ka viņa informāciju paņēma, bet neizdarīja pārsteidzīgus secinājumus ne uz vienu, ne uz otru pusi. Versijas par to, kas ir Saule tika pieņemtas, bet netika pasludinātas par vienīgo patiesību. Viņa turpināja meklēt un pētīt. Tajā pašā laikā nevar apgalvot, ka trīs dažādās versijas bija melīgas. Tā nav, vienkārši tas bija stāstītāju skatījums uz šo parādību, tā bija viņu patiesība. Un šai patiesībai viņi ticēja, jo citu skaidrojumu nebija atraduši un īstenībā nemaz nevēlējās pieņemt.

Multfilmas noslēgumā man patika atainojums, ka patiesību par Sauli pastāstīja pati Saule. Tikai vēršoties pie pašas parādības, pie tās pirmavota ir iespējams atklāt vispatiesāko informāciju. Tāpēc arī mums ir jācenšas būt viediem, jāturpina meklēt un izzināt. Neapstāsimies tikai pie vienas dzīves patiesības, bet turēsim acis vaļā, ja nu tomēr ir vēl kāds dziļāks un patiesāks parādības skaidrojums nekā mūsu pašreizējais.

 

  •  
    5
    Shares
  • 5
  •  
  •  
  •  
  •  

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *