Suicide games

Pašnāvības spēles – pusaudžu prāta pelēkā zona

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

 

Arvien biežāk nākas dzirdēt par dažādām pusaudžu vidū izplatītām pašnāvības spēlēm, piemēram, “Zilais valis”, “Skrien vai mirsti”. Ikviens vecāks neviļus aizdomājas par sava bērna rīcību un uzvedību ikdienā, un daudziem parādās bažas par ģimenes atvašu iespējamo piedalīšanos šajās spēlēs. Tiesībsargājošās instances gan mierina, ka pašreiz ir sacelta pārāk liela ažiotāža ap šīm spēlēm un spēļu dalībnieku Latvijā ir ļoti maz. Tajā pašā laikā mums jābūt gataviem situācijai, ka kādā brīdī arī pie mums var izplatīties līdzīga veida spēles, kuras pakļauj savainojumu un nāves riskam mūsu bērnus. Lai mazinātu šo “spēļu” potenciālo ietekmi uz mūsu bērniem ir nepieciešams saprast kādēļ viņi piedalās šāda veida spēlēs un kā mēs priekšlaicīgi varam mazināt iesaistīšanās riskus.

Šajā raksta ietvertā informācija nav attiecināma uz gadījumiem, kad pašnāvnieciskas tieksmes ir saistītas ar psihiska rakstura traucējumiem. Šādos gadījumos jau laicīgi nepieciešams meklēt speciālistu palīdzību.

Mums ir jāsaprot un jāpieņem, ka pusaudži atšķirīgi uztver un reaģē uz dažādām lietam. Viens no aspektiem ir pārlieku lielā riskēšana. Tas ir saistīts ar to, ka šajā vecuma posmā vēl joprojām turpina attīstīties pusaudžu smadzenes. Varētu likties – kāds gan tam sakars ar pašnāvības spēlēm. Patiesībā tam ir tieša ietekme uz to kā pusaudzis uzvedas. Pētot cilvēka smadzeņu attīstību, ir secināts, ka pusaudzim vēl līdz galam nav attīstījusies smadzeņu prefrontālā garoza, kura atbild par cilvēka pašregulāciju, impulsu un emociju kontrolēšanu/organizāciju, u.c. Tas veicina to, ka pusaudži pieņem lēmumus (tajā skaitā attiecībā riskantu uzvedību) impulsu un emociju vadīti, turklāt vienaudžu iedrošinājums un atbalsts spēcīgi ietekmē lēmumu pieņemšanu. Riskēšanas pastiprināšanos vienlīdz ietekmē gan tiešā vienaudžu ietekme (ar vārdiem), gan arī vienaudžu klātbūtne bez tiešas ietekmes.

Šī līdz galam vēl neattīstījusies smadzeņu daļa ir atbildīga par to, ka pusaudžiem ir tik ļoti svarīga vienaudžu atzinība un no otras puses īpaši smagi tiek pārdzīvots vienaudžu apsmiekls vai nosodījums. Minētās pusaudžu attīstības īpatnības daļēji izskaidro to, kādēļ pusaudži vispār iesaistās šāda veida spēlēs. Tādā veidā viņi tiecas pēc vienaudžu atzinības, kuru viņi vēlas iegūt caur pārlieku riskēšanu ar savu veselību un dzīvību.

Lai gan ir pierādīts, ka kopumā pusaudži spēj pienācīgi izvērtēt darbības riskus un sekas, tajā pašā laikā, smadzeņu nespēja pienācīgi slāpēt impulsivitāti un emociju uzplaiksnījumus, noved pie klaji neapdomīgas rīcības.

Vislielākais apdraudējums ir tiem pusaudžiem, kuri vienlaicīgi izjūt ņirgāšanos attiecībā uz sevi un kuriem nav neviena drauga kurš atbalstītu šajā smagajā dzīves posmā.

Vēl viens aspekts, kurš, manuprāt, ietekmē pusaudžu izvēli piedalīties pašnāvības spēlēs ir neapzinātā cīņa ar bailēm no nāves. Lielākais vairums cilvēku noliedz un netic šādu baiļu esamībai sevī, bet neskatoties uz noliegumu – tās ir mūsos. Bailes no nāves ir vienas no mūsu pamata bailēm, kuras izveidojas jau mums esot pavisam maziem. Viens no aizsardzības mehānismiem kā cilvēks cenšas tikt galā ar šīm bailēm ir ticība savā unikalitātē, nemirstībā. Lai šo ticību uzturētu spēcīgu ir nepieciešams ik pa laikam to apliecināt. Pusaudžu gados, kad spēja objektīvi izvērtēt riskus ir mazinājusies, nodarīšana pāri savam ķermenim un riskēšanas ar savu dzīvību ir labs veids, kā apliecināt sev savu nemirstību. Sanāk paradokss: Cilvēks cenšas pietuvoties nāves robežai, tādēļ, ka viņam ir bail no nāves. Turklāt katrs veiksmīgi pārdzīvots mēģinājums pastiprina ticību savai unikalitātei. Citu grupas dalībnieku atzinība un uzslavas arī ir liels dzinulis turpināt šīs bīstamās spēles.

 

Risku mazināšana

Lai mazinātu dažādus riskus attiecībā uz pusaudžu vēlmi veikt viņu veselību un dzīvību apdraudošas darbības, mums ir jābūt rūpīgiem vērotājiem. Visu nekad nevar pamanīt, bet jebkādas izmaiņas uztverē un rīcībā var kalpo kā trauksmes signāls. Šādu pazīmju novērošana varētu liecināt par problēmām:

  • Zema pašapziņa;
  • Vientulība jeb draugu trūkums;
  • Skumjš noskaņojums;
  • Dusmas (jāizvērtē katrs gadījums atsevišķi, lai saprastu dusmu iemeslus);
  • Nejutīgums pret apkārt notiekošo;
  • Nespēja kontrolēt savu dzīvi.

Ikdienā mēs varam veikt dažādus preventīvus pasākumus, kuri var novērst pusaudža noslieci uz suicidiālām tieksmēm. Pirmais ar ko mēs varam sākt, lai palīdzētu – jau no mazotnes sekot līdzi interneta un sociālo tīklu lietošanas paradumiem. Kā jau iepriekš secinājām, bērni un pusaudži nespēj pilnvērtīgi izvērtēt visus savas darbības riskus, it īpaši brīžos, kad iesaistīti ir vienaudži. Internets un sociālie tīkli ir vide, kura īpaši ir saistīta ar vienaudžu komunikāciju – gan ar pozitīvu, gan negatīvu zīmi. Mums ir jāseko līdzi ar kāda veida komunikāciju saskaras mūsu bērns, lai laicīgi saskatītu potenciālos apdraudējumus. Ja mūsu un bērna attiecības būtu balstītas uz uzticēšanos, tad bērni paši mūs informētu gadījumos, kad saskartos ar negatīvu informāciju, bet realitātē pilnīga uzticēšanās ir diezgan reta parādība. Šī iemesla dēļ, mums pašiem jāmeklē veidi, kā sekot līdzi informācijai ar kuru saskaras bērni.

Mēs kā vecāki bieži aizmirstam, ka esam atbildīgi par to kā mūsu bērni darbojas virtuālajā pasaulē.

Ir nepieciešami dažādi ierobežojumi un kontroles mehānismi (ierobežota piekļuve noteiktiem resursiem, sekošana bērnam viņa sociālajos profilos, laika ierobežojums), kas mazinātu virtuālās vides negatīvās ietekmes riskus. Parlieku liela aizraušanās ar virtuālo vidi bieži noved pie problēmām ar īsto socializēšanos. Nereti indivīdam rodas sajūta, ka viņam ir daudz draugu par ko liecina draugu skaits Facebook profilā, bet patiesībā svarīgi ir tikai reālie draugi. Tikai dzīva komunikācija sniedz patiesu psiholoģisko un garīgo piepildījuma sajūtu, pārējais ir tikai ilūzija. Tāpēc ir svarīga nemitīga bērnu izglītošana droša Interneta lietošanā un negatīvo blakusparādību izprašanā.

Lai pusaudžiem nevajadzētu izdomāt savus riska un adrenalīna iegūšanas metodes, vecākiem ir jānodrošina šādu emociju gūšana kontrolētā veidā un vidē, piemēram, klinšu kāpšana vai dažādas sporta aktivitātes. Tādā veidā pusaudzim ir iespējams gūt emocionālu baudījumu no riskēšanas un tajā pašā laikā saņemt ieguvumu no socializēšanās un atbalstu no vienaudžiem.

Pusaudži parasti ir ļoti neapmierināti ar uzliktajiem ierobežojumiem un vecāku uzraudzību. Ieviešot ierobežojums nepieciešams izskaidrot to nepieciešamību, tikai pie šī nosacījuma tā var būt efektīva metode, lai mazinātu nepārdomātas un impulsīvas darbība. Šajā sakarā ir ļoti svarīgi, lai vecāka-bērna komunikācijas modelis nebūtu autoratīvs, jo tas tikai radīs lielāku pretestību un vēlmi vēl vairāk sevi pierādīt veicot riskantas darbības. Ja pusaudzis jutīs, ka vecāku vēlme ir galvenokārt palīdzēt un aizsargāt, tad ir lielāka iespējamība, ka noteikumi un ierobežojumi tiks ievēroti.

Rezumējot, lielākā problēma ir pusaudžu brīvais laiks, kurš nav aizpildīts ar dažādām aktivitātēm (piedalīšanās dažādos pulciņos, sporta aktivitātēs) un vecāku veselīgas kontroles trūkums. Pusaudzim piedaloties aktivitātēs, neatliek laika negatīvām un neveselīgām nodarbēm, kā arī pazūd vajadzība pēc tām. Turklāt parasti šeit satiekas līdzīgi domājuši cilvēki, kuru vidū ir vieglāk atrast potenciālos paziņas vai pat izveidot tuvu draudzību.

Mūsu kā vecāku galvenais pienākums ir prasmīgi virzīt mūsu atvases pareizajos virzienos un atbalstīt dažādos centienos, pat ja tie ik pa laikam mainās.

Pusaudži vēl šajā laikā nav nostabilizējušies un ir normāla viņu tendence “lēkāt” starp dažādām lietām. Mums tikai jābūt pacietīgiem un modriem, tad mēs spēsim palīdzēt mūsu bērniem pārdzīvot šo psihes attīstībai sarežģīto laiku.

 

 

Izmantotā literatūra:

  1. Joe Magliano Ph.D. (2015). Why Are Teen Brains Designed for Risk-taking? – https://www.psychologytoday.com/blog/the-wide-wide-world-psychology/201506/why-are-teen-brains-designed-risk-taking
  2. Danielle J. Terry (2004). Investigating the Relationship between Parenting Styles and Delinquent Behavior. – http://scholarworks.gvsu.edu/cgi/viewcontent.cgi?article=1042&context=mcnair
  3. Irvin D. Yalom. Existentinal Psychoteraphy.
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *