Kopš mana meita ir sākusi skolas gaitas, es arvien vairāk un vairāk aizdomājos par vienu no lielākajām problēmām, ar kurām jāsaskaras bērniem – ņirgāšanos skolas. Tā ir nopietna problēma, kuras ietekmei vienlīdz pakļauti ir gan zēni, gan meitenes.
Pēc Latvijā veiktiem pētījuma datiem aptuveni 46% ir cietuši no savu skolasbiedru ņirgāšanās vismaz 1-2 reizes pēdējo mēnešu laikā.
Manuprāt tas ir milzīgs skaitlis, kas riska grupā ieliek gandrīz jebkuru bērnu. Ņirgāšanās upuri tiek dalīti atkarībā no ņirgāšanās biežuma, kā arī pēc veida – fiziska vai mutiska. Lielākoties ņirgāšanās ir mutiska (dažreiz vārdi sāp vairāk nekā zilumi) un lielākoties salīdzinoši reta parādība, tomēr ir diezgan liels bērnu skaits kuriem šāda situācija ir ikdiena. Pāridarījums ir un paliek pāridarījums neatkarībā no tā cik bieži un kādā veidā ar to nākas saskarties. Pat, ja bērnam ņirgāšanās jāpiedzīvo tikai dažreiz, katra šāda reize ir smags trieciens un trieciens bērna psihei. Ir bērni, kuri to pārdzīvo vieglāk, citi smagāk un mēs īsti nevaram zināt kā tas ietekmē tieši mūsu bērnu. Tomēr pētījumos iegūtie dati liecina, ka ņirgāšanās ietekmē bērnu depresijas un trauksmes līmeņus.
Daļa bērnu šādās situācijās slēpj no vecākiem notikušo un cenšas neizrādīt savas bēdas un pārdzīvojumu. Tādēļ mums ir jābūt vērīgiem un jāseko līdzi bērna uzvedības maiņām. Mums kā vecākiem, lai arī ne vienmēr varam būt blakus un pasargāt, ir instrumenti un metodes, ar kuru palīdzību varam palīdzēt bērnam būt drošākam un vairāk sagatavotam šādām situācijām.
Drošā “osta”
Viens no svarīgākajiem soļiem ir uzticības un drošības sajūtas izveidošana starp bērnu un vecāku. (Par drošo “ostu” vairāk lasīt šeit). Mums ar bērnu ir jārunā, jāinteresējas par skolas un brīvā laika gaitām un jāiedrošina uz atklātumu komunikācijā ar mums. Viens no ieguvumiem būs radītā drošā patvēruma sajūta, un pamudinājums bērnam atklāti stāstīt par savām problēmām. Jārada sajūta, ka, lai kas arī notiktu, mēs vienmēr būsim blakus, gatavi palīdzēt un atbalstīt. Kamēr bērnam nav izveidojusies stabila psihe, mums ir jākalpo par atbalstu un gidu, kurš vada pa dažādiem dzīves līkločiem, tajā pašā laikā ļaujot bērnam pašam darboties un izdarīt savas kļūdas. Pat, ja mēs uzskatam, ka mēs tieši nespējam mainīt ņirgāšanās situāciju un tās radītās sekas, patiesībā, ietekme ir diezgan liela. Pētījumi apliecina, ka tiem bērniem, kuri saņem atbalstu no vecākiem, ir mazāki depresijas un trauksmju rādītāji.
Bērna sagatavošana dažādām situācijām
Nākamais solis, kurš manuprāt varētu būt ļoti efektīvs arī turpmākajā dzīvē, ir bērna sagatavošana situācijai, kad par viņu ņirgājas. Nav iespējams pilnībā sagatavoties visām situācijām, bet var bērnam iedot instrumentus, kurus viņš var izmantot, lai sevi aizsargātu.
Bieži vecāki iesaka bērnam, ja tev kāds dara pāri – neņem vērā vai arī ja sit, tad sit pretī. Bet kā lai bērns izdara kādu no šīm darbībām, ja viņš nav mācīts to darīt, un mēs neesam visi piedzimuši ar spēju ignorēt uz mums vērstus apvainojumus. Visbiežākais scenārijs ir: bērns nezin kā reaģēt uz radušos situāciju un kā rīkoties.
Šādos brīžos parasti automātiski tiek izmantota vai nu ieslēgšanās sevī vai arī sevis mutiska aizstāvēšana, kas lielākoties rada terorizētājiem vēl lielāku vēlmi kaitināt.
Manuprāt viens no ņirgāšanās mērķiem ir pazemot kādu, tādā veidā parādot savu pārākumu (tā pat kā vilku barā tiek noskaidrota hierarhija caur cīņām. Vilki gan nepazemo vājākos). Otrs mērķis ir ņirgāties par kādu, jo tiek iegūta upura reakcija, kā piemēram dusmas vai asaras (Manā skolā viens no skolniekiem visu laiku tika kacināts, jo ņirgāšanās laikā viņš palika dusmīgs un mēģināja iesist pretī pāridarītājam). Tātad, ja pieņemam, ka šāda ir pāridarītāja galvenā motivācija, tad jāiemāca bērnu reaģēt uz ņirgāšanos tādā veidā, lai terorizētājiem zustu vai vismaz mazinātos vēlme turpināt savu darbību.
Pret verbālu ņirgāšanos viena no metodēm ir bērna apmācīšana “pareizi” izturēties un atbildēt. Pirmais priekšnoteikums šādās situācijās, cik iespējams jāsaglabā miers (katram bērnam šis miera līmenis ir atšķirīgs) un jāatbild tā, lai terorizētājam zūd ieguvums no ņirgāšanās. Piemēram:
Terorizētājs: Tu esi resna cūka.
Upuris: Taisnība, esmu resns.
Vai
Terorizētājs: Tu esi idiots.
Upuris: Kāpēc tu tā domā? (Gaidīt atbildi)
Terorizētājs: Visi tevi ienīst.
Upuris: Tas ir interesants skatījums. Kāpēc tu tā domā? (Gaidīt atbildi)
Terorizētājs: Tev nav draugu.
Upuris: Tas ir tavs viedoklis.
Manuprāt, sākotnēji vislabāk ir iemācīt uzdot pretjautājumus, jo tādā veidā bērns nezaudē savu pozīciju citu acīs (kas manuprāt priekš paša bērna arī ir svarīgi), tajā pašā laikā izjauc terorizētāja plānoto reakciju. Piekrišanas metode arī ir ļoti efektīva, jo, ja upuris piekrīt apvainojuma apgalvojumam, tad zūd apvainojuma jēga kā tāda. Īsāk sakot – pāridarītājam neiegūstot emocijas no upura, pazūd ieguvums no nodarījuma.
Ja runājam par fizisku ietekmēšanu, tad protams pirmais solis ir skolotāju, skolas un vecāku iesaistīšana. Kā zināms, bērni ne vienmēr (it īpaši puikas) vēlas citiem par to stāstīt, attiecīgi viņš paliek viens pats ar savu problēmu. Tāpēc bērns ir jāsagatavo arī šādam scenārijam. Varbūt mans viedoklis daudziem nebūs pieņemams, bet uzskatu, ka bērni ir jāmāca fiziski aizstāvēties (neatkarīgi no dzimuma). To es plānoju iemācīt arī saviem bērniem. Nevis kauties, bet aizstāvēties. Tā ir liela atšķirība, gan no pašas cīnīšanās, gan no morālā skatpunkta. Mēs nedrīkstam vienkārši pateikt, ja tev sit, tad sit pretī. Tas pat ir pretstatā ar daudzu bērnu būtību, it īpaši gadījumos, kad mēs kā vecāki paši bērnībā esam mācījuši nesist citam. Kaušanās jeb aizstāvēšanās tomēr ir psiholoģiski un emocionāli smags notikums priekš daudziem bērniem, tāpēc mums viņi ir jāsagatavo šādam iespējamajam notikumam.
Būt kādas grupas sastāvdaļa
Bērnam, tā pat kā jebkuram cilvēkam, ir svarīgi justies drošam par savu eksistenci. Un viens no veidiem kā to sasniegt ir piederība pie kādas grupas. Piederība nozīmē aizsardzību, atbalstu un sociālo komunikāciju.
Tie, kuri ņirgājas par citiem, darbojas tā, lai upurim liktu justies vientuļam un bezspēcīgam.
Zinot, ka ir cilvēki, kuri tevi atbalsta, ļauj bērnam/pusaudzim vieglāk pārdzīvot pāridarījumus. Tāpēc, mums kā vecākiem, jācenšas motivēt un palīdzēt (ar padomiem) bērnam rast draugus klasē vai arī ārpusskolas aktivitāšu pulciņos. Tādā veidā viņi var saņemt atbalstu brīžos, kad ir tāda nepieciešamība, bet negribas vērsties pie vecākiem.
Draugu esamība vai piederība kādai grupai ir it īpaši svarīga pusaudžu gados. Turklāt pietiek pat ja ir viens draugs. Tas priekš bērna dod apziņu, ka ir vismaz kāds (neskaitot radiniekus), kuram es patīku, kuram patīk ar mani būt kopā. Tādā veidā viņš kā cilvēks sajūt savu vērtību. Vecāku mīlestība bērna prātā neskaitās, jo tā ir pati par sevi, bet ja es patīku kādam, kas man ir svešs, tas nozīmē, ka esmu tā vērts, lai eksistētu un būtu mīlēts.
Bērns-Vecāks-Skola (skolotājs)
Normālā situācijā cīņa ar pāridarītājiem bērnam nebūtu jāizcīna vienam. Ir nepieciešama sadarbība starp bērnu, vecākiem un skolu. Klases audzinātājs un skolas psihologs ir tie atslēgas cilvēki, kuri spēj kaut ko izmainīt šādās situācijās. Tas gan nenozīmē, ka vecākiem vajadzētu uzgrūst skolai visu atbildību par bērnu un viņa audzināšanu ar nodomu – jūsu problēma, lūdzu atrisināt. Bērnam ir jājūtas aizsargātam no dažādām pusēm un to var panākt brīdī, kad bērns redz kā vecāki un skolotājs sadarbojoties mēģina risināt radušos situāciju.
Es apzinos, ka skolotāja darbs ir ļoti grūts, bet manuprāt brīžiem tas ir attieksmes jautājums, vai skolotājam ir vēlme vai nav kaut ko darīt ārpus standarta mācību procesa. Mana meita mācās tikai 1.klasē un varbūt man vēl uz acīm ir “rozā brilles”, bet es redzu daudzus piemērus šajā skolā, kad skolotājs patiesi iesaistās klases dzīvē un attiecību veidošanā. Un var redzēt, kā bērni sajūt rūpes par sevi, viņi kļūst drošāki, atvērtāki un nebaidās izpaust savu radošumu.
Ja klasē rodas problēmas, tad jāiesaistās gan vecākiem, gan skolotājiem, bet jādara tas ir racionāli, ar prātu, nevis izmantojot apgalvojumu – “Tavs bērns slikts, manējais neko nedarīja”.
Vienmēr ir jāskatās no plašāka skatupunkta un sadarbojoties visām pusēm, tikai tad mēs varam atrisināt situāciju saknē.
Rezumējot, nākas secināt, ka mums ir jābūt viediem vecākiem. Mums ne tikai jāsūta bērns skolā un jāprasa no viņa labus rezultātus, bet galvenokārt jāseko līdzi viņa psihiskajam un emocionālajam stāvoklim un jau laicīgi jāmāca kā reaģēt uz dažādām situācijām. Lai bērns varētu stāties pretī pāridarījumiem viņam ir jābūt pārliecībai, ka vajadzības gadījumā saņems atbalstu no vecākiem un ideālā gadījumā arī no skolotājiem. Bērnam ir svarīgi apgūt dažādas problēmu risināšanas metodes, tādā veidā viņš būs spējīgs izmantot dažādus variantus vai izmantot tos visus kopā. Tas palīdzēs mūsu bērnam būt gatavam gan skolas dzīvei, gan arī nākotnē šīs iemaņas izmantot pieaugušo dzīvē.
Būsim viedi un palīdzēsim bērnam attīstīties par harmonisku, brīvu un laimigu personību!
Izmantotā literatūra:
- Gary W. Ladd, Idean Ettekal, and Becky Kochenderfer-Ladd (2017). Peer Victimization Trajectories From Kindergarten Through High School: Differential Pathways for Children’s School Engagement and Achievement?
- Elísa Þorsteinsdóttir (2014). Effects of bullying on symptoms of depression and anxiety, the importance of parental support.
- Ken Rigby. Bullying Interventions in schools: Six major approaches
- http://www.rsu.lv/studentiem/520-sabiedribas-veselibas-un-socialas-labklajibas-fakultate/8692-jaunais-petnieks-par-nirgasanos-latvijas-skolas