Vai es varu dzīvot bez mīlestības? Ja godīgi atbildot, atbilde ir – “Nē, nevaru”, tad jūs esat starp 99% cilvēku, kuri uzskata tieši tā pat. Mīlestība ir sajūtu kopums, kuras rodas mūsos dažādu apstākļu ietekmē. Mīlestība klasiskā izpratnē mums saistās ar romantiskām un seksuālām jūtām starp diviem cilvēkiem. Patiesībā mīlestības termins ir daudz plašāks, kurš sevī ietver gan klasisko mīlestības izpratni, gan mīlestību starp vecāku un bērnu, mīlestību pret Dievu, utt.
Aktuālākais jautājums: kādēļ man ir mīlestības jūtas tieši pret šo cilvēku.
Varbūt tas ir saistīts ar bioloģiju mūsu smadzenēs, vai arī tam ir kāda psiholoģiska saistība, jeb tam ir kāds daudz dziļāks filozofisks skaidrojums. Mēģināsim kopīgi atrisināt šo mīklu. Šis ir pirmais raksts no trīs rakstu sērijas par to kas ir mīlestība. Šajā rakstā aplūkosiem mīlestību no bioloģijas skatpunkta.
Mīlestības bioloģija
Uzlabojoties dažādām zinātniskām metodēm mēs arvien vairāk varam uzzināt par mūsu ķermeņa bioloģijas saistību ar mīlestības jūtām. Lai cik tas neliktos dīvaini, no bioloģiskā skatpunkta mēs nekādā veidā nevaram ietekmēt to, kā mēs iemīlamies un izvēlamies partneri.
Mūsu smadzenes un ķermenis izvēlas partneri, kas mūs papildinātu un palielinātu iespēju radīt konkurētspējīgākus pēcnācējus. Kā jau daudz kur minēts, cilvēks iemīlas otra cilvēka smaržā (dabīgajā smaržā). Katrs ķermenis izdala specifisku smaržu, kuru bieži nemaz apzināti neuztveram. Mūsu smadzenes caur smaržu uztver otra cilvēka feromonus. Interesantākais ir tas, ka šo feromonu veidošanā liela loma ir mūsu imūnai sistēmai, kura atbild par mūsu ķermeņa aizsardzību pret slimībām. Zemapziņā tiek meklēts partneris, kura imūnā sistēma ir atšķirīga, tādā veidā palielinot iespējamību radīt pēcnācējus, kuriem būtu lielāka iespējamība izdzīvot. Tāpēc ir svarīgi jau sākumā dot iespēju sajust savu smaržu, nevis ilgstoši censties to nomākt ar dažādiem ķīmiskiem savienojumiem. To vai divi cilvēki būs bioloģiski saderīgi vai nē, viņi agri vai vēlu tāpat zepamziņā sapratīs neskatoties uz visām smaržu maskēšanās darbībām. Labāk, lai tas notiek ātrāk, tādā veidā aiztaupot nevajadzīgus sirdsēstus.
Tāpat ir diezgan svarīgi iepazīšanās laikā neizmantot dažādas hormonālas zāles, jo šo zāļu lietošanas laikā izmainās veids kā mēs sajūtam otra imūnās sistēmas radītās smaržas. Hormonu lietošanas laikā notiek apgriezta darbība un tiek izvēlēts partneris, kura imūnā sistēma ir līdzīga, nevis atšķirīga. Attiecīgi brīdī, kad pāris pieņem lēmumu par bērna ieņemšanu un pārtrauc lietot hormonālās pretapaugļošanās tabletes, var izrādīties, ka viņi vairs nepiesaista viens otru.
Cilvēks cilvēka narkotika
Liela bioloģijas ietekme uz mīlestību, kuru jūtam ir dopomīnam mūsu ķermenī. Dopomīns ir organisma ražota ķīmikālija, kuras viena no funkcijām ir motivācijas, uzbudinājuma un atalgojuma smadzeņu segmentu aktivizēšana. Helēnas Fišeres pētījumā tika izmantota smadzeņu magnētiskā rezonanse (funkcionālā MRI), ar kuras palīdzību tika pētītas izmaiņas smadzeņu darbībā mīlestības sajūtu brīžos. Eksperimenta laikā, dalībniekiem tika rādītas gan viņu mīļoto, gan arī neitrālu cilvēku fotogrāfijas. Momentos, kad cilvēks skatījās uz sava mīļotā fotogrāfiju, tika novērota dopomīna koncentrācijas palielināšanās reģionos, kas atbild par motivāciju, uzbudinājumu un atalgojumu. No tā mēs varam secināt, ka romantiska mīlestība primāri ir saistīta ar motivāciju, kas rada dažāda veida emocijas.
Jo vairāk cilvēki pavada laiku kopā, jo vairāk dopomīns tiek izstrādāts. Jo vairāk tas izstrādājas, jo vairāk cilvēkiem ir vēlme būt kopā.
Pēc būtības tas ir kā apburtais loks, kurš rada atkarību. Var pat teikt, ka attiecībās esošs cilvēks ir otra cilvēka narkotika.
Tādēļ it īpaši romantisko attiecību sākumā ir grūti pārliecināt kādu, ka viņa izvēlētais partneris nav viņam piemērots. Bioloģiskā atkarība no otra cilvēka ir tik stipra, ka to ir diezgan grūti pārtraukt.
Lai mēs pilnvērtīgi pildītu funkcijas esot attiecībās, mums ir nepieciešams kaut kas vairāk par romantisku un seksuālu pievilkšanos. Tādēļ mūsu organismam un smadzenēm nepieciešams pielāgoties. Pētot ilgtermiņa attiecības, tika secināts, ka attiecībām attīstoties romantiska mīlestība smadzenēs pārveidojas par pieķeršanos attiecībām. Pētījumu dati liek secināt, ka mūsu smadzenēs ir dažādas sistēmas, starp kurām mēs pārslēdzamies atkarībā no attiecību posma. Sākumā mūsu mērķis ir radīt pieķeršanos konkrētam cilvēkam, pēc tam pieķeršanos attiecībām kā tādām, un tad notiek pāreja uz vecāku lomu (rūpēm par bērniem). Pieņemu, ka atšķirīga smadzeņu funkcionalitāte ir par iemeslu, kādēļ daļa no cilvēkiem nespēj atrasties vecāku lomā. Iespējams, ka viņu smadzenes nespēj pāriet un pielāgoties vecāku lomas vajadzībām.
Neskatoties uz visu minētu, tas kā mēs uzvedamies un reaģējam dažādās situācijās, nevar tikt pilnībā attaisnots ar mūsu bioloģisko noteiktību. Daļa no mūsu rīcibas atbildības ir jāuzņemas mums pašiem. Par to mēs vairāk parunāsim nākošajā Mīlestības izpētes daļā, kurā aplūkosim Psiholoģijas ietekmi uz to kā mēs mīlam.
Izmantotā literatūra:
- H.M.Chapman (2011). Love: A Biological, Psychological and Philosophical Study
- H.Fisher, A.Aron, L.Brown (2005). Romantic Love: An fMRI study of a neural mechanism for mate choice.
- https://en.wikipedia.org/wiki/Dopamine
2 thoughts on “Mīlestība – 1.daļa. Bioloģija”