Grāmatas “The Room” apskats

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

 

Grāmatu “The Room” (autore – Emma Donoghue) izlēmu izlasīt pēc tam kad nejauši biju atradis un noskatījies filmas “The Room” treileri un pēc tam noskaidrojis, ka šīs filmas pamatā ir romāns ar tādu pašu nosaukumu. Treilerī redzētais mani stipri ieintriģēja. Vienmēr esmu uzskatījis, ka daudz vērtīgāk ir izlasīt grāmatu (ja tāda iespēja pastāv) nekā tikai noskatīties filmu, jo filmā ne vienmēr ir iespējams nodot visu stāsta dziļo jēgu, kā arī pilnu stāsta varoņos esošo emociju gammu. Un šis ir gadījums, kad galvenā stāsta daļa paliek neizteikta vārdos.

Viss stāsts tiek atainots no 5 gadus veca zēna perspektīvas. Zēns dzīvo istabā kopā ar mammu, kurā viņa mammu pirms 7 gadiem nolaupīja un ieslodzīja vīrietis, kurš tiek dēvēts par “veco Niku”. Šīs gūstā būšanas laikā, tad arī piedzima zēns. Dzīve šajā vienā istabā priekš zēna ir pilnīgi normāla, jo mamma visādā veidā rūpējas, lai viņš uzskatītu, ka ārpus šīs istabas īsti nekā cita nemaz nav. Grāmatas otrajā daļā zēns ar māti tiek brīvībā un tagad zēnam ir jāpielāgojas jaunajai dzīvei un apziņai, ka pasaule ir lielāka nekā istaba, kurā viņš ir pavadījis visu savu mūžu…

Manuprāt grāmatas autore ļoti adekvāti attēlo piecgadīga bērna domu ritējumu un interesi par pasauli. Zēnam jau ir izveidojusies sapratne par lietām, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, bet diemžēl tas viss ir tikai viņa pašreizējās pasaules (istabas) darbības ietvaros. Bet neskatoties uz šo šauro pasaules skatījumu māte tika pielikusi lielas pūles, lai izveidotu savu bērnu par domājošu, mīlestības pilnu un attīstītu cilvēku. Šis apstāklis izteikti apliecina, ka lielākā nozīme bērna, kā pilnvērtīga cilvēka attīstībā, ir viņa vecākiem. Tam kādu piemēru tie savam bērnam rāda, kādas sarunas un kādā kvalitātē noris starp vecākiem un bērniem, tas arī nosaka bērna attīstību. Mūsu sabiedrībā augstu vērtētais (mans subjektīvais viedoklis) plašais pasaules redzējums un liela ceļošanas pieredze neliecina par augsti attīstītā cilvēciskām īpašībām. Tajā pašā laikā es uzskatu, ka apvāršņa palielināšana mūs bagātina, bet tikai pie nosacījuma ja mēs spējam “atsijāt graudus no pelavām”.

Daudz svarīgāka bērna kvalitatīvā attīstībā ir vecāku tuvums un attieksme pret bērnu, kā pret personību.

Zēna mammas cenšanās radīt savam bērnam atsevišķu mini-realitāti, liecina par cilvēcisku tieksmi pasargāt savus mīļos un tuvos no skarbās patiesības un cenšanos izveidot apstākļus, kurā izaugtu pēc iespējas veselīgāks cilvēks (pēc sabiedrības standartiem). Manuprāt šīs grāmatas stāstā mātei bija izdevies veikt šo uzdevumu, bet tikai pateicoties tam, ka saskarsme ar ārpasauli notika vēl agrā attīstības stadijā (zēnam tikai 5 gadi), kad bērns vēl turpina lielo pasaules iepazīšanas procesu. Jebkurā gadījumā, veids, kā zēns tika pasargāts no sliktām lietām un pastāvīgi nodarbināts raisīja manī pozitīvi saviļņojošas sajūtas. Mēs bieži, neskatoties uz brīvajiem apstākļiem, nesniedzam saviem bērniem tik daudz iespēju attīstīties, cik sniedza mamma šajā istabā. Protams, var teikt, ka mums nosacītajā “brīvībā” ir savas problēmas, kas paņem laiku un resursus, bet tomēr ir diezgan daudz brīžu, kurus mēs izšķiežam tā vietā, lai samīļotu mūsu bērnus vai arī veltītu laiku viņus interesējošā nodarbē.

Visvairāk šajā stāstā mani aizkustināja zēna ciešā saikne ar savu mammu. Saikne ir īpaši cieša, dēļ pastāvīgās līdzās dzīvošanas piecu gadu garumā un kontakta ar citiem cilvēkiem trūkuma. Bērna uzmanība un piesaiste normālos apstākļos ir atšķaidītāka un nav tik ciešas piesaistes. Tajā pašā laikā, pat ja ārēji tā ne vienmēr izskatās, bērna nepieciešamība pēc vecāku mīlestības un tuvuma ir ļoti spēcīga un enerģiju dodoša. Vismaz tāda ir mana personīgā sajūta un lasot šo romānu es to izjūtu ļoti spēcīgi. Mātes izteiktās rūpes par zēnu būtu jāsaista ar apstākli, ka viņš bija vienīgais iemesls kādēļ viņai saglabājās eksistences jēga. Zēns bija viņas dzinulis būt un turpināt šo izkropļoto dzīvi.

Pieņemu, ka, lai šo romānu izbaudītu īpaši dziļi, ir nepieciešams emociju un sajūtu līmenī iziet ārpus romāna teksta.

Jāpacenšas zēna un viņa mammas attiecības pacelt augstākā līmenī – izlaižot tās caur sev pieliekot klāt mūsos pašos esošo bērna, mātes, radītāja sajūtu gammu.

No savas pieredzes varu teikt, ka sajūtas ir vienreizējas. Brīžiem pat biedējoši spēcīgas. Biedējoši, jo grūti prāta ierobežotībā aptvert visu sajūtu plašumu un jaudīgumu.

Es noteikti ieteiktu izlasīt šo grāmatu. Lai labāk izbaudītu stāstu, es ieteiktu censties iejusties vienlaicīgi gan zēna, gan mātes lomās. Burtiski ielikt sevi pašu šajā stāstā vienlaicīgi abos galvenajos personāžos. Galvenais nosacījums ir prāta un sajūtu attiecībai ir jābūt par labu sajūtām. Prātam ir jāatstāj tikai novērotāja un sajūtu analizētāja loma.

Labu lasīšanu un dziļus pārdzīvojumus!

 

P.S. Šo rakstu es vairāk uztveru, kā savu galveno atziņu izklāstu pēc romāna izlasīšanas nevis kā grāmatas apskatu.

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *