Grāmata “Krustceles”

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

 

Labāk savas kļūdas saprast, atzīt un izlabot vēlu, nekā to neizdarīt nekad. Šī ir viena no galvenajām atziņām, kuru mums nodod Viljams P. Jangs savā grāmatā “Krustceles”. Lielu iespaidu uz mani bija atstājusi šī paša autora pirmā grāmata “Būda”, kurā mani ļoti patīkami pārsteidza veids kādā tika attēlots Dievs, Jēzus un citi galvenajam personāžam svarīgi reliģiskie un personīgie tēli.

“Krustceles” turpina līdzīgā veidā, caur galvenā tēla pieredzi un iekšējās būtības meklējumiem, parādīt bezgalīgos mūsos esošos garīgās pasaules plašumus.

Stāsts ir par bagātu vīrieti, kurš dēļ galvā esoša audzēja nokļūst komā. Kamēr viņa ķermenis atrodas komā, viņa nemateriālā daļa nokļūst vietā, kur satiek dažādus savu būtību veidojošus tēlus. Tajā skaitā Jēzu, Svēto garu, savu Ego utt. Esot šajā stāvoklī viņā notiek sevis apzināšanās un pārveides process, kurš noved pie diezgan likumsakarīga rezultāta. Pastarpināti viņš atgriežas reālajā pasaulē, kurā eksistē tikai kā vērotājs (lai būtu vismaz kaut kāds pārsteigums, neteikšu kādā veidā). Esot šajā situācijā viņam ir jāizdara svarīgs lēmums, kura pieņemšana neizrādās tik viegla kā gribētos.

Nevarētu teikt, ka stāstā būtu izteikta intriga, kura turētu sasprindzinājumā līdz pēdējām grāmatas lapaspusēm. Tas nemaz nav nepieciešams, jo stāsta mērķis ir sniegt pavisam ko citu – iemeslu kārtējo reizi ieskatīties pašam savas sirds un dvēseles dziļumos (vai vismaz mēģināt iepazīt savas garīgās būtības virskārtu).

Manā skatījumā viens no saistošākajiem momentiem bija brīdis, kad galvenais tēls nonāca pie skaudrās apziņas, ka iespējams tomēr eksistē dzīve ārpus ķermeņa, ārpus prāta robežām, ko viņš līdz šim bija kategoriski noliedzis. Es neapgalvoju, ka eksistē dzīve pēc mūsu fiziskā ķermeņa nāves, lai gan es pats tam ticu. Bet ja mēs uz mirkli pieņemam, ka kaut kas tāds tomēr pastāv.

Tad iedomājieties kādu šoku cilvēks pārdzīvo brīdī, kad saprot, ka visa dzīves virzība un darbība ir balstīta uz kļūdainiem uzskatu pamatiem.

Jo daudzas mūsu attiecības, attieksme pret sevi un citiem cilvēkiem, rīcība dažādās dzīves situācijās iespējams būtu pavisam citādākas.

Visu grāmatas laiku, ir patīkami sajust pozitīvās un mīlestības pilnās cilvēku savstarpējās attiecības, kuras saglabājas pat smagās dzīves situācijās. Tas viss kopumā dod ļoti pozitīvu iespaidu par šo grāmatu un tajā esošo stāstu. Ja būtu tāda iespēja, tad es šo grāmatu izlasītu vienā piegājienā, bet dzīves realitāte bija nepiekāpīga un grāmatas lasīšanas prieku paildzināja uz ilgāku laiku.

Mans ieteikums tiem, kuri vēl apsver vai šo grāmatu lasīt vai nē, būtu – noteikti izlasiet. “Krustceles” sagādā gan lasīšanas baudu, gan arī liek ieskatīties sevī dziļāk un aizdomāties par lietām ārpus virspusējās ikdienas.

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *