Ieradumi

Vai ieradumam pietiek ar 21 dienu?

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

 

Ikviena cilvēka uzvedību veidu ieradumi, tie sastāv gan no pozitīviem, gan negatīviem ieradumiem. Parasti mēs tos saistām tieši ar negatīvu uzvedību, bet patiesībā tā nemaz nav. Ieradums ir mūsu uzvedības process, kurš laika gaitā kļūst par automātisku notikumu ķēdi. Tā var būt gan pozitīva, gan negatīva. Kā pozitīvu piemēru varu minēt mazgāšanos dušā. Mēs taču katru reizi nedomājam par to, ko mēs mazgāsim vispirms – rokas vai kājas. Mums ir izveidojies noteikts ieradums mazgāties noteiktā secībā un mūsu ķermenis automātiski to dara. Kā negatīvu ieradumu var minēt nagu graušanu vai regulāra saldumu ēšanu. Manā skatījumā ieradums ir negatīvs, ja tas mums pašiem sagādā problēmas (pat, ja to neapzināmies).

 

Kā veidojas ieradumi

   Mūsu ieradumus vada psiholoģiskais modelis – ieraduma “cilpa”. Tas sastāv no 3 daļām:

  • Ierosinātāja, kurš liek smadzenēm pāriet uz automātisko režīmu;
  • Uzvedība jeb darbība, kas ir konkrētā ieraduma būtība;
  • Atalgojums – kaut kas, kas mūsu smadzenēm patīk, tādēļ nākotnē tas var atkal tikt izmantots.

Tiek pieņemts, ka ieradumi tiek iegūti stiprinot saistību starp šīm 3 ieraduma sastāvdaļām. Tādēļ jo ilgstošāk to darām, jo stabilāks tas kļūst, jo grūtāk no tā atbrīvoties.

   Ieradumu veidošana mūsu smadzenēm ir nepieciešama, lai uzmanību varētu pievērst citām domām un lietām, attiecīgi vairāk smadzeņu darbības veltītu citu procesu apstrādei.

Piemēram, mums nav nepieciešams iedziļināties roku mazgāšanas procesā. Mēs automātiski atveram ūdens krānu, paņemam ziepes, saziepējam, noskalojam un noslaukām rokas. Lai cik elementārs šī darbība neliktos, patiesībā tas ir mūsu pozitīvais ieradums. Nepieciešamības gadījumā smadzenes pat ir spējīgas gandrīz pilnībā pāriet uz automātikas režīmu. Manuprāt to labi var novērot situācijas, kad cilvēks ir stipri piedzēries, tajā pašā laikā ir spējīgs atrast ceļu uz mājām un pat vadīt automašīnu.

Lielākā problēma ar ieradumiem ir, ka mēs tos turpinām veikt pat tad, ja patiesais labums jeb atalgojums vairs nav tāds pats kā sākumā. Šis apstāklis vairākos pētījumos ir novērots arī attiecībā uz žurkām. Vienā no eksperimentiem tika radīta situācija, kurā žurkām vajadzēja virzīties pa T veida eju. Ar skaņas palīdzību tika norādīts kurā virzienā (pa labi vai pa kreisi) ir jādodas, ja žurkas izvēlējās norādīto virzienu, tad kā balvu saņēma šokolādes pienu. Pēc laika, kad žurkas bija apguvušas skaņas saistību ar virzienu, pienam tika pievienots litija hlorīds, kurš izraisīja vieglu caureju. Žurkas turpināja izvēlēties atbilstošus virzienus neskatoties uz to, ka viņas pienu vairs nedzēra, jo tas bija saindēts.

Diemžēl tāda pati situācija ir ar cilvēku ieradumiem. Lielākoties tie ir iesaknējušies tik daudz, ka mums ir grūtības ar to pamanīšanu un vēl lielākas problēmas sagādā to pārvarēšana.

 

Vai ar 21 dienu pietiek?

Viens no visvairāk uzdotajiem jautājumiem attiecībā uz ieradumiem ir – “Cik ilgā laikā ieradums nostabilizējas cilvēka smadzenēs?”. Uz šo jautājumu viennozīmīgas atbildes nav. Pētot cik ilgā laikā ieradums kļūst par automātisku darbību ir secināts, ka dienu skaits katram cilvēkam ir atšķirīgs.

Ieraduma nostabilizēšanās laiks svārstās sākot no 18 līdz 254 dienām.

Dienu skaits ir atkarīgs no tā, kādā veidā mūsu smadzenēs saglabā jauno informāciju un izveido atmiņu par šo darbību. Turklāt, jo sarežģītāks uzdevums ir jāautomatizē, jo ilgāku laiku tas prasa. Ieraduma izveidei liela nozīme ir regularitātei un stabilitātei. Ja mēs izlaižam tikai 1 dienu, tad ietekmes praktiski nav, bet ja tiek izlaistas vairākas dienas (pat ja tās nav viena aiz otras), tad būs nepieciešams patērēt vēl vairāk laika, lai tas kļūtu par automātisku darbību.

Augstāk aprakstītais gan neattiecas uz situācijām, kad “atalgojuma” vērtība ir izteikti liela (piemēram, saldumu ēšana). Tādos gadījumos ieradums izveidojas daudz ātrāk un “iesēžas” daudz stabilāk. Pie tam, lietām, kuras atnāk dabiski, nevis piespiedu kārtā, ir lielāks potenciāls iesakņoties mūsu smadzenēs.

Lai kā mēs negribētu, bet ieradumi bija, ir un būs mūsu sastāvdaļa. Tie eksistē, lai atvieglotu dzīvi mums un mūsu smadzenēm. Tajā pašā, laikā daļa no tiem arī bojā mūsu dzīves kvalitāti. Tomēr mums ir iespēja šo situāciju mainīt. Tas nav viegli, tas prasa mūsu darbu un pacietību, bet mēs to varam paveikt. Svarīgs priekšnosacījums ir neuzsstādīt sev konkrētu laiku, kurā mums ir jāgūst rezultāti. Katram indivīdam šis laiks atšķiras. Tādēļ jāsaglabā pacietība un miers un jāturpina virzīties uz mērķi. Vai tu izvēlies samierināties vai rīkoties, lai tiktu vaļā no kaitīgā ieraduma?

 

Izmantotā literatūra:

  1. Phillipa Lally (2010). How are habits formed: Modelling habit formation in the real world http://centrespringmd.com/docs/How%20Habits%20are%20Formed.pdf
  2. Kyle S. Smith, Ann M. Graybiel (2016). Habit formation. https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC4826769/
  3. http://news.mit.edu/2012/understanding-how-brains-control-our-habits-1029
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *