Ikviena psihiski vesela cilvēka mērķis ir būt laimīgam. Ikdienā mēs par to neaizdomājamies. Tomēr visas mūsu darbības ir vērstas uz to. Tādēļ rodas jautājums – kā kļūt laimīgākam? Parasti vēlme pēc tā kļūst izteiktāka dažādos mūsu dzīves grūtākajos posmos, vai arī tad, kad mēs jūtam, ka mums kaut kas trūkst. Man ir nācies dzirdēt cilvēkus sakām, ka pievēršoties garīgumam vai kādai reliģijai, viņi kļūst laimīgāki, piepildītāki, mierīgāki. Vai tas tā patiešām ir, vai arī tā ir tikai ilūzija – to centīšos uzrakstīt.
Ja mēs runājam par garīgumu un reliģiju, tad no psiholoģijas skatu punkta šie jēdzieni ne vienmēr ir tieši saistīti.
Daudzos gadījumos reliģija var būt bez garīguma, un garīgums var eksistēt bez reliģijas.
Lai atvieglotu sapratni, psihologi ir centušies definēt kādas ir atšķirības starp šīm divām koncepcijām:
- Reliģija – jebkāda organizēta reliģiska grupa, kuru vieno rituāli vai iepriekš noteikta uzvedība.
- Garīgums – tiešas un personīgas attiecības ar kaut ko svētu. Parasti izpaužas kā iekšēji meklējumi.
Ir jāsaprot, ka reliģija un garīgums ir multidimensionāli jēdzieni un abiem var būt gan pozitīva, gan negatīva ietekme. Tas daudzējādā ziņā ir atkarīgs no tā, kā šīs lietas tiek realizētas dzīvē un kādos apstākļos tiek izmantotas. Šie jēdzieni protams var būt arī saistīti, bet tik pat labi pastāvēt viens bez otra. Daudzējādā ziņā tas ir atkarīgs arī no cilvēka rakstura un temperamenta.
Galvenais jautājums tomēr paliek, vai reliģija un garīgums palīdz cilvēkiem būt laimīgākiem. Diemžēl viennozīmīgas atbildes uz šo nav. Ir daudz dažādu faktoru, kuri ir jāņem vērā spriežot par reliģijas un garīguma saistību ar laimi, jeb labsajūtu – pie kādas reliģiskas organizācijas cilvēks pieder, cik ilgi viņš ir pievērsies reliģijai vai garīguma meklējumiem, kādi iemesli ir pamudinājuši cilvēku uz to, cik aktīvi viņš iesaistās, kāds ir cilvēka paša raksturs un temperaments, utt. Dažādos psiholoģiskajos pētījumos ir pētītas šīs likumsakarības un ir izdarīti dažādi secinājumi.
Kādēļ cilvēki pievēršas garīgumam vai reliģijai?
Iemesls, kādēļ mēs pievēršamies garīgumam vai reliģijai, ir diezgan cieši saistīts ar enerģijas atdevi, ko gūstam no šīm lietām. Daudzu pētījumu rezultāti liek secināt, ka reliģija tiek izmantota, lai tiktu galā ar sarežģītām dzīves situācijām (piem. tuvinieka nāve) vai arī hroniskām veselības problēmām. Tajā pašā laikā ir dzīves situācijas, kurās dalība reliģiskās organizācijās var radīt cilvēkam pastiprinātu stresu (piem. stāvoklī esošai neprecētai pusaudzei bailes no atstumšanas). Daļai cilvēku piederība pie kādas reliģiskas organizācijas ir veids, ka viņi var socializēties, būt piederīgi. Tas pats attiecas arī uz “New Age” tipa garīgajām organizācijām. Pētījumos ir novērota tendence, ka cilvēkiem, kuri iesaistās šādās organizācijās, cenšas apmierināt emocionālas un kognitīvas vajadzības. Tās varētu būt saistītas ar cilvēka nedrošo piesaisti vai arī iespējamām depresijas tendencēm.
No personiskiem novērojumiem varu teikt, ka cilvēki izmanto jaunā tipa organizācijas, lai piepildītu vēlmi pēc garīgās attīstības, un veikt to grupā. Caur grupas darbu un atbalstu ir vieglāk pieturēties pie izvirzītajiem mērķiem. Turklāt apziņa, ka ir kāds augstāks spēks, kurš tevi pieskata un atbalsta, kompensē drošās piesaistes trūkumu cilvēku attiecībās. Šis apstāklis attiecas ne tikai uz jaunajām reliģiskajām organizācijām, bet uz reliģijām kopumā.
Visu reliģiju pamatos ir kāds augstāks spēks, kurš vienā vai otrā veidā palīdz, atbalsta un visādā citā veidā ir klātesošs mūsu dzīvēs.
Attiecīgi šis spēks kalpo par mūsu vecāku-drošās vietas aizvietotāju. Manuprāt, tas nav nekas slikts, kamēr cilvēks turpina uzņemties atbildību par savu rīcību un lēmumiem, nevis noveļ to uz šo augstāko spēku.
Atbilde uz sākotnējo jautājumu
Nav iespējams sniegt viennozīmīgu atbildi uz uzstādīto jautājumu. Viss ir paša cilvēka rokās un prātā. Ikviens var izmantot garīguma prakses, meditācijas un reliģiju kā instrumentu, lai sasniegtu laimes sajūtu.
To, vai mēs esam laimīgi, apmierināti ar dzīvi, galvenokārt nosaka mūsu prāta stāvoklis un mūsu individuālais laimes koncepts.
Spējot novērtēt to, kas mums jau ir dots un pieņemot sevi un savu dzīvi tādā formā kāda tā ir, mēs spēsim tuvināt sevi laimes sajūtai. Garīgums un reliģija var palīdzēt to paveikt, ja mēs paši noticam tiem. Tomēr jāatceras, ka garīgums ir tikai instruments nevis mērķis. Fanātiska pieķeršanās kādai konkrētai formai var patiesībā mūs attālināt no patiesās laimes sajūtas. Lai gan iespējams tieši šādā fanātismā daļa indivīdu atradīs laimes piesaistes punktu.
Arī ar prāta palīdzību var nonākt līdz laimes izpratnei un pieņemšanai sevī. Bet uzskatu, ka tad ir jāieliek lielāks darbs šajā procesā. Laime nav nekas fizisks, ko var sataustīt, saredzēt, izanalizēt. Tās vairāk ir sajūtas un izpratne ko vieglāk ir sasniegt ar prāta nomierināšanu un apklusināšanu.
Rezumējot vēlreiz vēlos uzsvērt, ka katram laime ir sava un ceļš pie tās ir savs. Iespējams, ka daudziem no mums laime ir kopā ar mums visu laiku, tikai mēs to neuztveram un meklējam kaut ko taustāmāku un acīm redzamāku. Gribētos ikvienam novēlēt atrast savu laimi un saglabāt šo sajūtu sevī.
P.S. Rakstot šo rakstu brīžiem sajutos kā strupceļā, jo ir tik grūti kaut ko tādu, kā laimes sajūta, ietērpt vārdos. Laime ir kaut kas netverams. To iespējams vairāk izjust nekā izprast.