Nesen noskatījos filmu “Blade Runner 2049”. Vēl labu laiku pēc filmas turpināju izjust spēcīgu pēcgaršu, turklāt nevis par pašu filmu, bet par jautājumiem, kuri radās manī pašā, šīs filmas iespaidā.
Viens no galvenajiem jautājumiem, par ko man radās pārdomas ir – kas mūs padara par cilvēkiem? Vai tā ir dvēseles esamība? Vai arī emocijas, kuras ir mūsos?
Filmas vienā no momentiem, kā starp citu, tika pieminēta dvēsele, kuras esamība mūs it kā padara īpašus (lai būtu vieglāk šo pārspriest, pieņemsim, ka dvēsele mums ir). Man uzreiz radās jautājums vai patiesi dvēsele mūs padara īpašus. Mana atbilde būtu – gan jā, gan nē. Katrs no mums ir unikāls, jo dvēsele mums katram ir vienreizēja un neatkārtojama, kura kalpo kā savienotājs ar Radītāju. Tā ir enerģētiska vienība, kurā sevī glabā visu informāciju par savu (un tajā skaitā arī mūsu) pagātni, tagadni un nākotni. Tā ir it kā atsevišķs subjekts par kuru mēs spriežam trešajā personā, tajā pašā laikā ir mūsu nedalāma sastāvdaļa.
Lai gan dvēselei ir liela nozīme mūsu esībai, ikdienā vērojot cilvēkus, liekas, ka bez dvēseles aktīvas klātbūtnes cilvēki pilnīgi mierīgi var eksistēt. Ikdienas dzīvē dvēsele ir tikai termins, kuru daļa no cilvēkiem attiecina uz sevi, bet daļa vispār neredz nepieciešamību pēc tās. Šajos brīžos, pieņemot, ka dvēsele mūsos ir, patiesībā aktīva ir tikai mūsu laicīgā čaula, mūsu ķermenis ar prātu, emocijām un dzīves laikā izveidotajām automātiskajām uzvedības darbībām.
Ja ikdienā dvēsele būtu aktīva mūsu dzīves dalībniece, mēs nevarētu būt ļauni pret citiem cilvēkiem, nodarīt kādam pāri vai arī veikt citas lietas, kas ir pretrunā ar Radītāja un kosmosa likumiem.
Attiecīgi mēs varam secināt, ka dvēsele mūsos lielākoties ir tikai kā pasīvs vērotājs. Tai praktiski nav nekādas ietekmes uz mūsu rīcību.
Dvēsele kā vērotājs?
Vai mums vajadzētu pārdzīvot, ka mūsu dvēsele ir tikai vērotājs? Vairumā dzīves situāciju, šāda (ne)sadarbība ir pilnīgi normāla un attaisnojuma. Mūsu viens no uzdevumiem, dzīvojot šo dzīvi, ir iegūt maksimāli daudz un dažāda veida pieredzi. Tādā veidā dvēsele iepazīst pati sevi un tālāk pa ķēdīti arī pats Radītājs izzina sevi un paplašina savas esības robežas (bet tā jau ir cita raksta tēma). Tomēr mūsu dzīve būtu daudz vieglāka, ja mēs ļautu dvēselei aktīvāk piedalīties mūsu dzīves lēmumu pieņemšanā. Protams mēs varam arī pilnībā paļauties uz mūsu prātu un gudrību, bet tajā brīdī mēs pilnībā norobežojamies no dvēseles palīdzības. Manuprāt ar prātu var izrēķināt maksimāli optimālāko un mums labāko variantu, bet tas nenozīmē, ka mūsu izvēle ir labākā globālā mērogā, tajā skaitā attiecībā uz citiem cilvēkiem. Pieņemot lēmumus mēs tos izvērtējam tikai no sava skatpunkta, un kā mēs visi zinām, tad tas parasti ir diezgan ierobežots skatījums. Pieslēdzot dvēseli jeb ieklausoties savās iekšējās sajūtās, mēs pieslēdzam arī dvēseles un apkārt esošo enerģiju kopējo informāciju un paplašināto redzesloku. Visbiežāk mēs savas iekšējās sajūtas līdz galam ar prātu neizprotam, bet tas arī nav būtiski, jo mēs nekad nevaram ieraudzīt globālās, apkārt esošās mūsu lēmumu sekas. Pat ja dažreiz tās ir nepatīkamas priekš mums, iespējams, ka paralēli tas ir pozitīvi etekmējis citu cilvēku dzīvi.
Atgriežoties pie sākotnēji izvirzītās tēmas, manas pārdomas apstājas pie vērtējuma, ka, lai arī dvēsele ir nozīmīga mūsu esības sastāvdaļa, ikdienā tā neveido mūs par tiem kas mēs esam (ar retiem izņēmumiem). Mums nevajadzētu padoties ilūzijām, ka dvēsele vada un kontrolē mūsu dzīvi. Patiesībā tā nav, jo mēs tai neļaujam to darīt. Mēs par maz ieklausāmies sevī un pārāk daudz paļaujamies uz veselo saprātu. To protams varam darīt, bet tad jārēķinās, ka dvēsele kārtējo reizi ir tikai kluss novērotājs.