Solījumi, solījumi, solījumi… visur solījumi par brīnumzālēm, brīnumtabletīti: iedzer šo un būsi vesels, izdari šo un visas tavas problēmas atrisinātas, atnāc pie manis un es tevi pilnībā izdziedināšu. Cilvēki attopieties- atveriet acis un apziņu! Nav tādas brīnumtabletītes!
Visums ir uzbūvēts uz līdzsvara principa – nekas netiek dots tikai tā pat vien. Jebkam, ko mēs saņemam (labu vai sliktu), pretī ir enerģija, kuru iepriekš esam ieguldījuši, vai arī nāksies vēlāk atdot.
Tā var būt gan pozitīva, gan negatīva, atkarībā no tā, kādu mēs esam sastrādājuši. Un tā var uzkrāties ne tikai no šīs dzīves, bet arī no iepriekšējām, tas notiek neatkarīgi no tā vai ticam tam vai nē.
Kā jau teicu – burvju tabletītes neeksistē, neatkarīgi no tā vai mēs runājam par mūsu fizisko ķermeni vai dvēseli-garīgo veselību (turpmāk – dvēsele). Turklāt dvēsele ir svarīgāka, jo atšķirībā no fiziskās miesas ir mūžīga. Tas gan nav pamudinājums, ka fiziskais ķermenis ir jāatstāj novārtā, nebūt nē. Par to tik pat kārtīgi ir jārūpējas un jāsaudzē, bet galu galā tas izbeigsies, savukārt dvēsele turpināsies.
Atgriežoties pie dvēseles, ir jāsaprot, ka tā ir tik daudzdimensionāla, ar tik milzīgu pieredzi, ka mēs ar savu 3D prātu to īsti nespējam aptvert, bet mums tas arī nav nepieciešams. Šī mūsu pasaule ir izveidota tā, ka mēs dzīvojam tādu dzīvi un saņemam tādus pārbaudījumus ar kuriem esam spējīgi tikt galā. Jautājums ir: vai mēs to paši apzināmies un, ja apzināmies, vai esam gatavi kaut ko lietas labā darīt.
Pavērojot cilvēkus varu apgalvot, ka lielākoties cilvēki paši maz ko grib darīt, lai attīstītos (arī garīgi), dziedinātos un kopumā kļūtu veselāki. Ir taču vieglāk žēloties un būt upurim -es saprotu šos cilvēkus, jo tik tiešām, ir vieglāk vienkārši aizmirsties ieslēdzot televizoru, vai lietojot kādus apreibinošus līdzekļus.
Lielākā problēma ir tajā, ka mēs tiešā veidā neredzam ieguvumu no savas dvēseles attīstības. Vieglāk ir pamanīt pēc lūzuma sadzijušu roku nekā dvēseli, kurai vairs nesāp bērnībā gūtās traumas. Pie tam, dvēseles dziedināšana un attīstība nekad nebeidzas – vienmēr būs vēl ko labot un uzlabot. Tas sasaucas ar to, ka vidējais laiks, kurā cilvēki pierod pie jaunajiem uzlabotajiem apstākļiem, un tie kļūst par ikdienas realitāti ir seši mēneši. Pēc šī laika perioda viņiem atkal liekas, ka ir par maz. Pētījumos ir secināts, ka tie, kas loterijās laimē miljoniem eiro vai ASV dolārus, pēc vidēji 6 mēnešiem vairs neizjūt par to prieku un laimes sajūtu.
Manuprāt daudz labāk un jēdzīgāk ir uzlabot sevi, savu dvēseli, nekā visu laiku pirkt kādas jaunas lietiņas, lai apmierinātu savu neremdināmo vēlmi pēc laimes izjūtas.
Kāpēc daudzi cilvēki garīgumam sāk pievērsties tikai tad, kad ir radušās smagas veselības problēmas? Pētījumi rāda, ka smagi slimiem pacientiem ir tendence meklēt kādu augstāko spēku. Šiem meklējumiem parasti ir 2 iemesli – cerības uz brīnumu un mierinājuma rašana. No psiholoģiskā aspekta tas ir pilnīgi normāli, jo cilvēka prātam ir vēlme atrast veidu vai nu paildzināt savu eksistenci, vai arī atrast savas esības turpinājumu kādā citā izpausmē. Reliģijas un garīgums dod šo mierinājumu – katra gan sniedz to savādākā veidā, bet tas tiek dots.
Vai tiešām nebūtu vieglāk, ja mēs dzīves jēgas jautājumu atrisinātu laikā, kad vēl esam veseli, nevis censtos to atrast, kad dzīve jau praktiski ir beigusies?
Pietiks runāt par slikto.
Patiesībā cilvēkos ir liels spēks un enerģija, kura ir gatava aktivizēties un palīdzēt mums kļūt laimīgākiem, labākiem, mums vienkārši ir jāļauj šim spēkam sākt darboties.
Šeit jau ir jārunā par mūsu prātu – tā spēku un gudrību saprast, ka kaut kas ir jāmaina un ka mēs esam vienīgie, kas to var izdarīt. Neviens cits no malas nenāks un nedarīs to mūsu vietā. Mums ir jāsaņemas un jāsper pirmais solis. Bieži vien mūsos var rasties šaubas un bailes – tādos brīžos jācenšas klausīties savā intuīcijā un iekšējās sajūtās, jo tās bieži vien sniedz vairāk sapratnes par to, ko mēs vēlamies kā mūsu prāts. Turklāt, pat ja ir šaubas, vienmēr jau var pamēģināt, un ja nepatīk, tad pārtraukt darīt. Ja sapratīsiet, ka garīgā attīstība un ceļš, kuru ejat, jūs neapmierina, vienmēr jau var apstāties un pateikt – nē, šis nav priekš manis, labāk aiziešu kaut ko nopirkt, jo tas man sniedz lielāku mierinājumu.
Gūstiet pieredzi no tiem, kuri jau iet attīstības ceļu
Mūsdienās ir tik daudz garīgās attīstības novirzienu (dažreiz pat rodas apjukums šajā dažādībā), ka nav grūti atrast kādu, kurš palīdzētu darbā ar sevi. Tas ir pat ļoti vēlams pašā ceļa sākumā. Ir daudz vieglāk virzīties uz priekšu, ja taciņa jau ir iemīta. Turklāt, iepriekšējie ceļa gājēji, jau ir atklājuši lietas, kas var būt par klupšanas akmeņiem šajā ceļā. Vienmēr gan jābūt vērīgiem un uzmanīgiem izvēloties kādas grupas vai cilvēku pieredzi izmantot.
Šeit esmu apkopojis galvenās pazīmes, kuras signalizē, ka jums ir jābūt vērīgiem:
- Apmācāmais tiek informēts, ka šī mācība un pieredze ir vienīgā pareizā. Ceļš uz pilnību un harmoniju nav viens, bet gan tie ir daudzi un dažādi – kas neder vienam, der citam utt.
- Ir zināms galamērķis. Cilvēka attīstībā nevar būt noteikts galamērķis. Vienmēr būs vēl kur attīstīties.
- Konkrētai mācībai vai cilvēkiem ir zināms kā viss ir sācies un kā beigsies. Neviens cilvēks uz mūsu planētas nevar zināt visa sākumu un beigas. To var tikai nojaust intuīcijas līmenī. Mēs varam kaut kādu versiju pieņemt kā visticamāko, bet mēs nevaram pateikt, ka tā ir vienīgā un pareizākā.
- Kas nav ar mums, tie ir pret mums. Nevar nostādīt vienu pret otru. Lai gan mēs esam dažādi, tajā pašā laikā mēs esam viens un tas pats. Man grūti rakstītiem vārdiem to nodot – tā vairāk ir sajūta nekā vārdiem izteikta doma.
Ja esat sācis izmantot kāda garīgā ceļa pieredzi, tas nenozīmē, ka pie šī arī jāpaliek. Jums ir tiesības un, manuprāt, pat pienākums meklēt pieredzi arī citur. Tikai caur dažādību un plašākas pieredzes atklāšanu, mēs varam cerēt uz maksimālu rezultātu mūsu garīgajos meklējumos, caur dažādību mēs ieraugam kopīgo, un kopīgajā ir patiesība.
Ievēro regularitāti
Vēlams ievērot noteiktu ritmu. Sākumā tā visticamāk būs piespiešanās, bet pēc tam ieies kā normālas dienas sastāvdaļa. Un tas ir normāli, ka sākumā ir grūti. Jūs neesat vienīgie, kuri iet caur šādām grūtībām. Bet es apsolu, ka regulāri veicot konkrēto praksi – meditāciju, pārdomas, garīgi-fiziskos vingrinājumus utt., pēc salīdzinoši neilga laika vairs nebūs vajadzīga sevis piespiešana.
Nekad neapstājies
Lai cik tu neliktos garīgi attīstījies un sasniedzis pilnību, nekad neapstājies. Visticamāk, ka sasniegtā galamērķa sajūta ir mānīga ilūzija, kuru projicē Ego. Tikai Ego var pateikt, ka cilvēks ir pilnība, un nekas vairāk nav nepieciešams.
Rīkojies, pat ja bail
Nevēlēšanās rīkoties var būt saistītas ar slinkumu vai arī bailēm. Daudziem cilvēkiem slinkums ir lielākais bremzētājsspēks. Vienmēr taču var izmantot attaisnojumu, ka esmu piekusis pēc darba, u.c. Realitātē tikai rīcība var nomākt slinkumu – caur sistemātisku darīšanu slinkumam nav ietekmes spēka.
Bailes – man taču neizdosies, arī ienāk prātā daļai cilvēku, un tas ir pilnīgi dabiski. Mums jāatceras – ja nepamēģināsi, tad tiešām neizdosies. Šajā situācijā var palīdzēt darīšana grupā, kā arī pieredzes gūšana no citiem.
Svarīgi garīgās attīstības ceļa sākuma nemānīt sevi ar pieņēmumu, ka viss notiks ātri un strauji kļūšu garīgi pilnīgs. Tā visticamāk nebūs. Sākumā var gadīties, ka informācija par garīgo attīstību ir pārāk plaša un brīžiem pat pretrunīga, kas rada bažas par izvēlētā ceļa pareizību. Par to nav jāsatraucas, bet jāieklausās savā iekšējā balsī un jāseko virzienam, kurš liekas pašam vispareizākais. Daudziem ir bijuši vieglāki periodi un arī smagāki, kad gribas visu pamest un atgriezties pie “mierīgās” dzīves (kad tādas lietas neinteresēja). Pienāks brīdis un sapratīsiet, ka tā kā agrāk dzīvojāt nemaz vairs nevariet, jo padziļinātas zināšanas par sevi padara mūs brīvus.
Var būt arī situācijas, kad apkārtējie jūs nesapratīs un varbūt pat nonicinās to, ko jūs darāt. Iegaumējiet, jūs neesat vienīgais šādā situācijā. Daudzi ir gājuši tam cauri un daudzi vēl joprojām pret sevi izjūt tādu attieksmi. Jums jāsaprot, ka tie cilvēki, kuri noniecina citu, patiesībā nespēj pieņemt pat paši sevi.
Tikai tas, kurš pieņēmis savu daudzdimensionālo būtību, spēs izprast un pieņemt cita cilvēka izvēli un būtību.
Tādēļ attiecībā uz citādi domājošajiem, arī jums ir jācenšas ieturēt toleranci un pieņemšanu.
Nobeigumā vēlējos padalīties ar savu filozofiju (vienkāršotā veidā) par mūsu dzīvi un uzdevumiem. Uzskatu, ka, lai gan eksistē augstāks spēks, kura sastāvdaļa mēs esam, es un vienīgi es pats nosaku kāda būs mana dzīve. Daļēji mana dvēsele, pirms nākšanas šurp, jau ir izveidojusi galvenos scenārijus dzīves ritējumam (pārbaudījumus, mantiskās vērtības u.tml.), bet tikai no mums pašiem ir atkarīgs, kā mēs to visu izdzīvosim. Vai ar sevis žēlošanu, vai ar aklu sekošanu materiālajām vērtībām aizmirstot par garīgo pusi, vai arī uzņemoties atbildību par savu dzīvi un savām izvēlēm. Es izvēlos pēdējo variantu. Es izvēlos iet sevis iepazīšanas un garīgās attīstības ceļu. Un kāda ir tava izvēle? Rīkosies pats vai tomēr meklēsi burvju tabletīti dvēselei?