Baiļu cēloņi
Katrs no vecākiem ir piedzīvojis brīdi, kad bērns paziņo, ka viņam ir bail no briesmoņiem, no sliktajiem cilvēkiem vai no tumsas. Parasti tas tiek paziņots vakarā, kad bērni jau ir gultās. Attiecīgi var rasties iespaids, ka bērns vienkārši mēģina izdomāt iemeslus, lai nedotos pie miera un vēl kādu laiku padzīvotos augšā. Bet kā ir patiesībā?
Ņemot vērā, ka man pašam ir 3 bērni, ir sanācis sastapties ar dažādām baiļu izpausmēm un reakcijām. Katram bērnam baiļu cēloņi un izpaušanās veids ir atšķirīgs.
Ja pavēro rūpīgāk savu bērnu uzvedību un kā viņiem izpaužas bailes, nākas secināt, ka tām ļoti bieži ir viens un tas pats pirmavots – bailes no nāves.
Pirmajā mirklī šī doma var likties absurda, bet patiesībā tā nemaz nav. Daudzi psihologi ir pētījuši cilvēku baiļu un trauksmju cēloņus un lielākā daļa no tiem rodas no mūsu būtības lielākajam pamata bailēm. Nāves tēma bērnus ļoti interesē un satrauc jau no pašas mazotnes. Turklāt nāves jautājumi bērnu sāk interesēt daudz ātrāk nekā agrāk bija pieņemts uzskatīt. Kopumā nāves fakta apzināšanās ir svarīgs attīstības posms bērna attīstībā, kura esamība mums ir jāapzinās.
Lielākā problēma ar bailēm no nāves ir tajā, ka reti kad bailes no nāves izpaužas tiešā veidā. Gandrīz vienmēr šīs bailes transformējas mazāk draudīgās bailēs, piemēram, bailēs no tumsas.
Padomāsim loģiski: bailes no tumsas. Tumsa kā tāda neizraisa nekādu apdraudējumu, tā tikai rada noteiktus apstākļus. Viens no tiem ir – ja ir tumsa, tad es sevi neredzu; ja es sevi neredzu, tad manis nav – bailes no nāves kā manis neeksistēšanas. Tas īpaši izteikti varētu būt maziem bērniem, kuriem ir grūti vēl apzināties lietu eksistenci, ja tās nav redzamas. Cits apstāklis varētu būt: ja ir tumsa, tad parādās mošķi, raganas, utt. Arī šajā gadījumā mošķis vai ragana paši par sevi nerada nekādu apdraudējumu. Šīs radības ir kaut kas nezināms, kas bērna prātā rada tiešu apdraudējumu viņa dzīvībai un drošībai.
Tāpēc, mīļie vecāki, lūdzu nākošreiz padomājiet pirms teikt bērniem, ka ja viņi negulēs, tad atnāks ragana vai kāds cits mošķis. Šādos brīžos tiek tiešā veidā apstiprinātas un pastiprinātas bailes, kuras jau eksistē bērnā. Tas pats arī attiecas uz biedēšanu ar svešajiem onkuļiem, kuri paņems bērnu, ja viņš nebeigs kašķēties (ir dzirdēti arī šādi draudi). It kā jau liekas, ka tas nav nekas īpašs, jo nāves apdraudējums neeksistē tiešā veidā. Tomēr paskatīsimies uz šo draudu no bērna puses.
Ja mani paņems svešais onkulis, tad es vairs nebūšu kopā ar maniem vecākiem. Ja es neesmu kopā ar maniem vecākiem, tad man nav viņu aizsardzība – “drošā osta”. Ja nav vecāku aizsardzības, tad es nevarēšu izdzīvot – es nomiršu.
Bērns savu eksistenci tiešā veidā sasaista ar saviem vecākiem. Viņš visticamāk pat nezin kādā veidā, bet instinktu un zemapziņas līmenī šī apziņa viņam eksistē.
Vēl viens apstāklis, kurš apstiprina nāves izziņu un bailes no tās, ir bērnu daudzie jautājumi par nāvi gan tiešā (piem., Vai es nomiršu?), gan pastarpinātā veidā. Nezinu cik lielā mērā tas izpaužas citās ģimenēs, bet manā gadījumā, bērni ik pa laikam man jautā par manu vecumu; par vecvecāku vecumu; par to kad viņi nomirs; kad es nomiršu; kas par viņiem parūpēsies; ja mēs nomirsim; utt. Tas tiešā veidā parāda cenšanos izprast miršanas fenomenu un kā no tā izvairīties.
Ir vēl citi faktori, kas norāda uz bērnu pārdomām par šo jautājumu, par jau radušos trauksmi, bailēm un jau izstrādātiem mehānismiem kā no tā izvairīties. Viens no mūsu psihes aizsardzības mehānismiem ir ilūzijas radīšana, ka es esmu izredzēts tādēļ nemiršu. Tāpēc, ja pamanāt, ka jūsu bērns izsaka frāzes, ka viņš gan nekļūs vecāks vai arī visu laiku paliks vienā vecumā, tas visticamāk liecina, ka viņš jau ir izstrādājies mehānismu kā sevi pasargāt no miršanas.
Kā mazināt bailes no nāves
Tagad, kad esam pieņēmuši faktu vai vismaz pieņemam iespēju, ka visticamāk arī mūsu bērnā ir nāves bailes, mēs varam sākt domāt kā mēs varam mazināt tās. Pirmais uzdevums būtu saprast, kas rada bērna izteiktākās bailes (piemēram, bailes no svešiniekiem).
Mums ir jārunā ar bērnu, jāuzklausa viņš un katras viņa bažas jāpieņem, kā signāls no zemapziņas.
Ne jau viss ko bērns saka ir jāuztver tieši un jāmēģina atrast zemteksts katrā teikumā. Tajā pašā laikā, ja mēs esam uzmanīgi klausītāji un vērotāji, tad iespējams nojaust tendences bērna sacītajā, kuras norāda uz kādu konkrētu problēmu.
Kaut vai pieminētais piemērs par bērna jautājumiem par vecāku un vecvecāku gadiem un kad viņi nomirs. No vienas puses tā varētu būt tikai interese, tajā pašā laikā iespējams bērns sāk aprēķināt cik ilgi vecāki būs viņam blakus un pasargās. Piemēram, ja ir dzīvi vecvecāki vai pat vecvecvecāki, tas dod bērnam mierinājumu ka arī viņa vecāki visticamāk nodzīvos ilgi un ilgstoši būs blakus, lai pasargātu.
Iepazīstināšana ar nāvi
Tad kad mēs esam sapratuši, kas mūsu bērnam rada vislielāko nemieru, mums ir jāizdomā pareizākais atbilžu un rīcības modelis. Mums ir jāsaprot, ka ir lietas no kurām būtu vēlams maksimāli izvairīties. Viena no tām ir: dot bērnam cerības, ka nav vērts baidīties, jo viņš nekad nemirs. Mēs nedrīkstam šo teikt, jo pat ja bērns tam netic, viņa prāts šo informāciju var paņemt un izmantot kā aizvietošanas mehānismu – bailes no nāves tiek noraidītas un aizvietotas ar pārliecību, ka es dzīvošu mūžīgi. Turklāt šo kļūdu attiecībā uz saviem bērniem mēdz pieļaut arī tie cilvēki, kuri ir augsti inteliģenti un netic aizkapa dzīvei vai reinkarnācijai, jo tas ir veids kā viņi cenšas pasargāt savu bērnu.
Otra kļūda no kuras vajadzētu izvairīties ir skarbās patiesības teikšana. Bērna prāts vēl nav gatavs uzņemt šāda veida informāciju, jo viņš nespēj šādu faktu pilnvērtīgi apzināt un apstrādāt. Bērnam ir grūti aptverama doma, ka pēc nāves viņš vienkārši tiks apraksts un tas arī viss. Viņa dzīvības eksistence ir pats svarīgākais fakts, kura beigas ir nepieņemamas.
Ko darīt? Lai arī cik cilvēks būtu skeptiski noskaņots pret reliģijām vai reinkarnācijas ideoloģijām, manuprāt, tas ir viens no labākajiem veidiem, kā bērnam pasniegt patiesību par nāvi, tajā pašā laikā dodot cerību dzīves turpināšanu vismaz kaut kādā formā. Šis ir labākais mehānisms kā nāvi asociēt ar pāreju nevis ar beigām.
Mūsu sabiedrībā ir pierasts ar bērniem par šo tēmu pārāk dziļi nerunāt, jo tā ir pārāk smaga, un nepareizi pasniegta var radīt nopietnas trauksmes. Tomēr lielākā kļūda ir vispār ignorēt šo tēmu. Par to ir jārunā un jācenšas to pasniegt bērnam saprotamā valodā, piemēram, caur stāstiem un pasakām.
Nāves baiļu jautājums ir ļoti dziļš un plašs, un šis ir tikai virspusējs ieskats kā tas rodas. Svarīgākais ir nebūt vienaldzīgam un izvairīgam izdzirdot no bērna jautājumus par nāvi. Jo vairāk bērns zinās, jo mierīgāk viņš to uztvers. Ir ne tikai būtiski atbildēt uz visiem bērnu interesējošajiem jautājumiem, bet pirmām kārtām to noskaidrot priekš sevis. Bērni izmanto jebkuru mūsu izrunāto teikumu, izdarīto kustību un izdzīvoto domu, kā pamatu savas pasaules un būtības veidošanai. Bērni jūt vai mēs tikai cenšamies nomierināt viņus, vai arī patiesi ticam tam ko sakām. Tādēļ mums pašiem jākļūst informētākiem par nāves tēmu, un jāmāca savus bērnus ar izpratni un mieru uztvert šo neizbēgamo faktu – mūsu fiziskā ķermeņa beigas.
Izmantotā literatūra:
- Irvin D. Yalom. Existentinal Psychoteraphy.