handshake

Kur pazūd mūsu tolerance? (5G tēmas kontekstā)

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

 

Pēdēja laika viena no aktuālākajām tēmām (vismaz manā informācijas telpā tā pavīd diezgan daudz) ir 5G bīstamība vai no otras puses nepatiesi mīti par tās bīstamību. Šis NEbūs vēl viens raksts ar mēģinājumu pārliecināt pār kādas no pusēm taisnību. Raksts būs par toleranci vai drīzāk tās trūkumu brīdī, kad mēs cīnāmies par savu taisnību.

Jau pašā sākumā vēlos uzsvērt, ka nenostājos nevienā no pusēm. Man ir pārāk maz informācijas, lai to darītu. Es pieņemu tā pat kā 99.99% cilvēku, kuri šo tēmu nepārzina pilnībā.

Nepieciešamība dalīties ar savām pārdomām man radās lasot gan pašus rakstus, gan it īpaši komentārus sociālajos tīklos. Citā reizē es tam īsti nepievērstu uzmanību, bet šoreiz mani tas aizķēra dziļāk, jo komentētāji ir mani draugi un paziņas. Tādēļ sāku domāt, kas ir par iemeslu, kādēļ mēs tik vienkārši spējam būt sarkastiski, aizvainojoši un noraidoši savos izteikumos. Mans izskaidrojums: tādā veidā mēs cenšamies apstiprināt savu pārliecību, savu taisnību. To visvieglāk ir izdarīt nonicinot un izsmejot oponentus.

Daudzi uzreiz teiks, ka tā nav taisnība un ka viņi tikai nedaudz izsmej tos muļķīšus, kuri visur saskata sazvērestības teorijas.

Apziņas līmeni tā visticamāk arī ir, bet zemapziņa gan spēlē pēc citiem noteikumiem. Tā mudina mūs paaugstināt savu pašapziņu, caur citu cilvēku pazemināšanu. Cilvēkiem ir nepieciešamība pēc apliecinājuma, ka tieši viņu izvēlētais “ceļš”, viņu pārliecība un ticība konkrētajām lietām ir vispareizākā. Un zemapziņai ir diezgan mazsvarīgi kādā veidā apliecinājums tiek sasniegts. Ir jābūt psiholoģiski diezgan veselam cilvēkam, lai esošā ticība konkrētām lietām neprasītu papildu apliecinājumu.

Šajā visā vislielākā problēma ir tajā, ka cieš citi cilvēki. Pirmajā mirklī tā gan neliekas, bet, ja mēs uz šo visu paskatāmies rūpīgāk, tad paveras cita bilde.

Ikviens komentārs kurš strikti noliedz vai izsmej kāda cita cilvēka viedokli ir “vardarbīgs”.

Tas ir vardarbīgs attiecībā uz cita cilvēka psihi un jūtām. Ne visiem cilvēkiem ir “bieza āda”, ne visi spēj neielaist sevī citu cilvēku negatīvās izpausmes. Daudziem šādi komentāri ir nepatīkams pārdzīvojums, kas var atstāt un bieži atstāj nospiedumus mūsu apziņā un zemapziņā. Daudziem cilvēkiem jau tā ir jāsaņemas drosme, lai izteiktu savu viedokli. Pēc negatīvās informācijas saņemšanas savā virzienā viņiem vairs nekad mūžā negribēsies publiski izteikties. Vai tiešām mēs vēlamies dzīvot sabiedrībā, kurā cilvēki baidās izteikties, ja viedoklis krasi atšķiras no dominējošā uzskata?

Ņemot vērā visu augstāk minēto vēlos piedāvāt arī risinājumu. Tas nav manis izdomāts, tas jau eksistē ļoti sen. Pirms rakstam komentāru vai izsakām kādam piezīmi, pacenšamies izvērtēt savas rīcības sekas. Izvērtējam vai mūsu teiktais radīs pasaulē vairāk ciešanas vai prieku. Ja atbilde ir – ciešanas, tad neveicam šo darbību. Ja kaut 1 cilvēks kaut kādā mērā cietīs, tad labāk izvairīties no šīs darbības.

Nobeidzot gribētos pieminēt, ka ir tik tuvredzīgi uzskatīt, ka mēs vienmēr zinām īsto patiesību. Un arguments, ka lielie uzņēmumi un valsts institūcijas garantē informācijas patiesumu un drošību, neiztur savu kritiku. Vēsture ir parādījusi, ka sabiedrībā dominējošais uzskats, ne vienmēr ir pareizais. Tāpēc cienīsim viens otra viedokli un rūpēsimies par mūsu un citu psihes higiēnu. Mēs taču gribam, lai citi izturētos ar cieņu arī pret mūsu viedokli. Vai nav tiesa?

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *